Šajā sadaļā mēs jūs iepazīstināsim ar dažām kāzu tradīcijām un sniegsim ieskatu tajā, ko mūsu kāzās sagaidīt/nesagaidīt. Tradīciju ir daudz un tās tiek dažādi interpretētas, bet mēs sniegsim savu skatījumu par lietām.

Senākos laikos latviešu kāzas ilga līdz pat četrām dienām. Tās sākās līgavas mājās un noslēdzās līgavaiņa saimniecībā. Mūsdienās kāzas parasti ilgst pusotru dienu. Ja iepriekš šajā sadaļā lasīji ieskatu tradīcijās, tad tagad uzzināsi vairāk, ko tieši sagaidīt mūsu kāzās. Ja iepriekš ieskatu nelasīji, tad tagad ir īstais brīdis vairāk uzzināt par to, ko negribam un, ko gribam piedzīvot savās kāzās.

Laulību ceremonija var notikt jebkur (iekštelpās, brīvā dabā, gaisā vai laivā), bet savējo izvēlējāmies noturēt baznīcā. Ja vēlies zināt, kāpēc, jautā Līgai! Doma vien, ka ērģeles spēlē vienīgi mums, ir ļoti labs iemesls. Mūsu ceremonija būs tradicionāla. Laulību ceremonijas kārtība tiks viesiem izsniegta, baznīcā ienākot. Pēc laulību ceremonijas izdzersim glāzi dzirkstošā vīna ar kādām vieglāk uzkodām un uzņemsim dažas priekpilnas fotogrāfijas.

Šeit arī pirmā norāde par to, ko negribam: latviešiem patīk doties visur ar puķēm rokās. Kāzās viesi nes puķes jaunajam pārim, jaunais pāris sniedz puķes vecākiem. Parasti visa šī lielā puķu apmaiņa notiek pēc ceremonijas. Kā jau teicām ielūgumā, mēs lūdzam šo puķu sniegšanas tradīciju neievērot! Mūsu kāzu svinību vieta būs jau dekorēta, tajā papildus puķes nav nepieciešamas. Turklāt, zinot, ka mēs visi ceļojam uz ceremoniju un pēc ceremonijas uz svinību vietu, papildus puķes būtu slogs mums katram.

Lai vai kā mūsu laulību ceremonijā būs arī puķu klātbūtne. Lai godinātu Marvina izcelsmi, mēs aizņemsimies Britu tradīciju un būs mums puķu meitenes. Brāļu meitas nodrošinās mums puķēm kaisītu ceļu.

Pēc dzirkstošā vīna glāzes un fotogrāfijām, piedzīvojums vedīs tālāk uz svinību vietu – viesu namu Labo sajūtu parks “Vāgneris”. Nevienam nav noslēpums, ka Līga un Raf uz svinību vietu dosies pa citu ceļu, lai atbilstoši mūsdienu tradīcijām braucienu uz viesu namu pārvērstu par nelielu ceļojumu. Mūsu gadījumā tas būs ceļojums, lai pabūtu divatā pirms lecam tālākajos mūsu Kāzu brīnumzemes piedzīvojumos.

Mēs savā ceļā neplānojam septiņus tiltus vai vēlmju un solījumu rakstīšanu. Tomēr mēs nekad nevaram būt droši par to, vai ceļā negadās vārti, kas arī ir viena no populārām latviešu kāzu tradīcijām. Nereti jaunais pāris tiek apturēts ceļā uz baznīcu vai arī pēc baznīcas pie simboliskiem vārtiem (piem., dekorētas lentas) un ceļu nevar turpināt pirms vārti nav “atslēgti”. Parasti vārti tiek atslēgti veicot kādu uzdevumu vai arī izpērkot “caurlaidi” (izpirkšanai der saldumi vai dzirkstošais vīns). Vārtu tradīcija visdrīzāk nāk no laikiem, kad īsti vārti tika slēgti, lai izvairītos no līgavas zagšanas. Parasti vietējie ļaudis mēģina apgrūtināt līgavaiņa centienus līgavu aizvest. Iespējams, tas ir viens no veidiem, kā pārbaudīt viņa labos nodomus un atbilstību.

Daudzās tradīcijās vedējiem ir nozīmīga loma gan kāzu rituālos, gan raitā svinību norisē. Savā ziņā vedēji atgādina krustvecākus, jo pie viņiem jaunais pāris var vērsties pēc padoma un viņi arī ir vieni no retajiem, kas atceras kāzu gadadienas un apvaicājas par jaunā pāra dzīvi.

Mūsu ballīte sāksies ar līdzināšanu. Līdzināšana ir sena laulību ceremonija, kas savieno divus ceļus vienā. Tā kā mūsu ceremonija notiks baznīcā, mēs izvēlējāmies saīsinātu līdzināšanas variantu. Līdzināšanā mūs vadīs folk-kopa, bet aptuvenā norises gaita ir sekojoša:

Ierodoties viesu namā, mūs pie goda vārtiem sagaidīs vedēji un viesi. Viesi (tu un pārējie) veidos gatvi, caur kuru ejot mums ceļā kaisīs liepas, ozola un kļavas lapas. Izejot cauri gatvei, mēs nonāksim pie līdzināšanas akmens. Pie tā pirmais rituāls būs pret ļaunumu un skauģiem, tam sekos ziedošanas ugunij rituāls, kura mēs un vedēji ziedosim nelielas lietas (sievietes parasti ziedo kaut ko no vilnas, bet vīrieši ziedo nelielus metāla izstrādājumus). Uguns ir satopama daudzās latviešu svinībās un rituālos. Tiek domāts, ka uguns aizkavē ļaunumu un ari sniedz labklājību (katrā ziņā uguns sniedz papildus siltumu un gaismu, un arī palīdz atvairīt knišļus Līgo naktī).

Pēc rituāliem Līga un Raf izteiks vēl vienu solījumu viens otram, pēc kura notiks Līdzināšana spēka dziesmas pavadījumā. Mūsu gadījumā līdzināšana noslēgsies ar krusta deju, pēc kuras dosimies vakariņās.

Saskaņā ar tradīcijām, kāzu svinības notika līgavaiņa mājā, tādēļ svinību telpa simbolizē Rafa saimniecību. Attiecīgi pirms ieiešanas svinību telpā Rafa vecāki sagaidīs Līgu un Rafu ar maizi un ūdeni.

Kas attiecas uz vakariņām, plānojam servēt divas kārtas siltā ēdiena, bet pēc tam ikviens varēs našķēties no sāļo un saldo uzkodu galda.

Senos laikos viesi uz kāzām līdzi ņēma ciemakukuli. Mūsdienās ciemakukuļa tradīcija vairs nav tik populāra. Tomēr mēs domājām, ka mūsu viesi, kas nāk no dažādām valstīm, labprāt ierastos ar nelielu ciemakukuli. Precīzāk, ar nelielu gabaliņu iecienītākā vietējā siera, ar kuru dalīties (bet tiešām nelielu, 150 grami jau ir daudz ☺). Visus ciemakukuļa sierus novietosim uz siera plates degustācijai.

Vakariņu laikā var gadīties, ka kāds no viesiem izsauc rūgts un var gadīties, ka arī tavs ēdiens ir sameties rūgts. Neuztraucies! Ja viss kļūst pārāk rūgts, uzsauc “rūgts” un pārējie tev šajā saucienā pievienosies. Lai saldinātu vakariņas, Raf un Līga skūpstīsies. Ticējums saka, ka skūpstīšanās vairo auglību un dzīvi bez rūpēm.

Parasti vakariņu laikā, daži viesi uzsauc tostus un ir arī pāris “iekustināšanas aktivitātes” pirms deju sākuma. Kā jau zinām, bieži latviešu kāzās vedēji ir arī vakara vadītāji, kas rūpējas, lai visi būtu labi “iekustināti”. Mēs vēlējāmies, lai mūsu kāzas būtu svētki arī vedējiem, tādēļ mums būs vakara vadītāja, Marija.

Pirmā deja arī ir daļa teju no katrām kāzām. Tā ir paredzēta deju grīdas “atklāšanai”. Mēs ceram kopā apgūt dažus dančus.

Kāzu ballītes bieži ilgst līdz rītausmai, bet kulminācijas punkts ir mičošana. Mičošana ir sena tradīcija, kuras laikā jaunais pāris kļūst par vīru un sievu. Saskaņā ar tradīcijām, kāzas var atsaukt pēc laulību ceremonijas, bet tās nevar vairs atsaukt pēc mičošanas.

Senākos laikos līgava tika zagta un viņas ģimene traucās zagļiem pakaļ, lai atgūtu māsu. Līgavas atgriešanai vienmēr bija jānotiek pirms mičošanas. Kopš tiem laikiem līgavas zagšana (dažreiz pat līgavaiņa zagšana, ja līgava labi sargāta) ir viena no kāzu atrakcijām. Mūsu gadījumā šī ir otrā lieta, ko noteikti negribam. Mēs izvēlējāmies viens otru un vēlamies būt kopā un izbaudīt savas kāzas ar visiem kopā. Neredzam jēgu būt ieslēgtiem kaut kur ārpus svinībām un gaidīt, kamēr kāds izdomā mūs meklēt un izpirkt. Šī noteikti nav nekāda jautrā tradīcija!

Ja atgriežamies pie mičošanas, tad mūsu gadījumā to vadīs folk-kopa un visdrīzāk mūsu mičošana notiks pirms pusnakts. Mičošanas laikā līgavai galvā jābūt ziedu vainagam (ja tāda nav pirms mičošanas, to uzliek). Gājiens uz mičošanas vietu sekos šādai secībai: priekšā vada folk-kopa, tad seko Līga un Raf, pēc tam vedēji un pūra nesēji, tiem seko vecāki un pārējie viesi. Mičošanas norises vietā visi sastājas aplī un Līga un Raf dejo ar jauniem puišiem un meitām (parasti ar neprecētajiem viesiem, mūsu gadījumā var gadīties improvizācija).

Pēc dejas pūrs tiek novietot apļa vidū un Līga apsēžas uz tā. Mičošanas dziesmas laikā Rafs uzvilks baltus cimdus un paņems zobenu, ar kuru nocelt Līgas vainagu. Pēc vainaga nocelšanas mičotāja Līgai galvā uzsies sievas autu.

Mičotāja arī noņems ziedu vainagu no zobena un iesies to lakatā. Dziesmas laikā Līga un mičotāja dejos ar iesieto ziedu vainagu, bet pēc dejas Līga atdos vainagu savai mammai. Šim sekos pūra dalīšana. Pirms pūrs tiek dalīts uz tā tiek veikti daži rituāli (Līga dejo uz vai ap pūru un Raf ziedo monētas pūra stūros). Pūrs tiks dalīts ar tuvāko ģimeni un vedējiem.

Senos laikos meitenes jau agrā vecumā auda, šuva, adīja u.tml. dažādas lietas savam pūram. Pūrs ceļoja līdzi līgavai uz viņas jauno māju un dažas no smalkākajām lietām tika pasniegtas jaunā vīra vecākiem un ģimenei, lai parādītu un saņemtu labvēlību. Tradicionāli pūrs tika atvērts vairākas reizes kāzu laikā, lai parādītu līgavas centību un viņas tēva saimniecības labklājību.

Senākos laikos neilgi pēc mičošanas jaunais pāris devās pie miera, savukārt viesi lustējās līdz pat pirmā gaiļa dziesmai un saullēktam. Tiek uzskatīt, ka viesu jautrība un dejošana līdz rītausmai vairo laimi laulībā.

Mūsu trešā lieta, ko nedarīsim: Līgas pušķis netiks mests neprecētajām viešņām. Mūsdienās romantisku filmu iespaidā arī latviešu līgavas met savu pušķi neprecētajām, bet sena latviešu tradīcija arī paredz, ka līgavas ziedu pušķis ir jātur jaunajam pārim tuvumā visu dienu un naktī jānovieto telpā, kurā paliek jaunais pāris. Līga savu pušķi izžāvēs un taupīs vismaz līdz pirmajai kāzu gadadienai.

Nākamajā rītā aktivitātes var būt dažādas, bet pamatā nākamais rīts ir, lai atpūstos un izbaudītu kopā būšanas mikli pirms katrs atgriežas mājās. Apsveicam, ja izlasīji visu! ☺ Taču esam pārliecināti, ka ir vēl daudz mazu lietu, ko aizmirsām pieminēt, bet tā kā kāzas ir samērā neprognozējams pasākums, mēs izcēlām tikai svarīgākās tradīcijas un aktivitātes, kuras varēs piedzīvot mūsu kāzās.