Kad piedzimu, man vispirms bija jāmācās krievu valoda, jo mana mamma un vecmamma dzīvoja kaķu pansijā, ko vadīja krievu dāma Anastasija ar savām meitām. Tur es pavadīju laimīgas dienas kopā ar saviem brāļiem un māsām, bet viņi ātri pazuda uz savām jaunajām mājām. Es zināju, ka man būs jāpārceļas pie kāda pāra. Man nav skaidru atmiņu par pāri, kas vispirms ieradās mani savākt, bet es zināju, ka viņi nav īstie, tādēļ darīju, ko varēju, lai padarītu jaunkundzi alerģisku. Man izdevās! Dažas dienas vēlāk Rafs un Līga ieradās mani apskatīt un es nolēmu dot viņiem iespēju. Viņu sniegtie pakalpojumi ir samērā labi, bet ja vien es būtu zinājis ka viņi iet pastaigās un dodas ceļojumos….man tas viss riebjas!

Pirmais, ko darīju, bija viņiem un ikvienam citam, kas gadījās ceļā (metro, autobusā vai taksometrā) likt saprast, ka es neatbalstu nekādu ceļošanu. Tas nostrādāja! Viņi ievācās kopā un es beidzot varēju koncentrēties uz viņu apmācīšanu kārtīgā kaķu aprūpē. Dažas reizes gadā viņi sarunā kādu mani apciemot vai arī viņi mani nogādā “kaķu pilī” Lēvenā. Man jāteic, ka jaukajam pārim “kaķu pilī” nevajadzēja iziet nekādu apmācību, jo viņi atļauj man staigāt visur un darīt jebko (nu labi, es vēl aizvien neesmu atklājis kā tikt ārā izpētīt pils dārzu). Rafs un Līga ir sākuši runāt par precēšanos un garu ceļojumu…vēl īsti nezinu, vai man tas viss būtu jāatbalsta. Kaķu padoms nepieciešams!